Velobraucēji noslēdz trešo sezonu
18.septembrī velobraucēji un aktīvās atpūtas cienītāji pulcējās pie „Mežābeles”, lai kopā dotos šī gada trešajā velobraucienā, šoreiz Nīkrāces virzienā. Šādi velobraucieni aizsākās līdz ar Skrundas novada izveidošanos, un katru gadu tiek organizētas trīs velodienas. Šis bija jau devītais brauciens, un tajā piedalījās 14 velobraucēji vecumā no 7 līdz 77 gadiem.
Pirmā pietura pēc nobrauktiem 7 km bija Lēnu katoļu baznīca, jo atvērtās baznīcas durvis aicināja ieiet iekšā. Apskatījām dievnamu, aizdedzinājām svecīti, un visi kopā nofotografējāmies. Priekšā vēl 10 km pret kalnu un klāt Dzelda, kur mums pie Saieta nama norunāta tikšanās ar vietējo sporta organizatori Ilonu Rītiņu. Ilona nav viena, jo ar mums tikties atnākušas arī vietējās aktīvistes Daina un Velta.
Saieta namā mums sagatavoti dažādi uzdevumi un pārbaudījumi, ar kuriem pa visiem kopā raiti tikām galā- bija gan jāsaliek puzle, gan jāuzmin datortermini. Nedaudz izmēģinājām spēkus trenažieru telpā un tad devāmies pa lauku ceļu vien vietējo dāmu zināmā virzienā. Kad bijām nobraukuši 4 km, velosipēdus atstājām pļavas malā, jo sākās nopietns pārgājiens divu stundu garumā. Šajās pāris stundās ar mazu maldīšanos nokļuvām pie dabas pieminekļa- Šķērveļa akmens, kura augstums ir 2,9 m, garums 5,1 m, platums 4,6 m. Teika stāsta, ka akmens tuvumā aprakti daudzi karā kritušie, bet zem akmens parakta naudas lāde. Naudas lādi neviens negrasījās meklēt, bet karavīru ķiveres fragmentus un lādiņus no otrā pasaules kara gan uzgājām.
Pa šo laiku bija mainījušies laika apstākļi, lietus sāka smidzināt bez apstājas, bet mums vēl bija jānokļūst līdz Zoslēnu gravai. Pie tās nokļūt nebija tik viegli, tomēr pēc ilgas kāpelēšanas tur beidzot nonācām. Zoslēnu atsegumi ir īpaša aizsargājama teritorija, kurā redzami balto kvarca smilšu un iesarkanā smilšakmens atsegumi. Redzējām vietu, kur satek divas mazas upītes Dzelda un Šķērvele, kuras tālāk savienojoties veido Šķērveli. Esam tik augstu, ka nevienam vien ienāk prātā redzēto salīdzināt ar Siguldu.
Noguruši, izbridušies bijām atpakaļ pie saviem velosipēdiem. Pie Nīkrāces pamatskolas bija dienas noslēguma daļa-pikniks, jo apetīte pēc tādām fiziskām aktivitātēm visiem bija lieliska. Ugunskurā apžāvējam samirkušās kājas un, lai arī lietus pieņēmās spēkā, sākām ceļu mājup. Kad esam galā, spidometrs rāda, ka kopā ar velosipēdiem esam pieveikuši 44 km, un kas zina, cik bijām nostaigājuši, brienot cauri mežam.
Tāds bija mūsu devītais velobrauciens. Nākamgad jauni maršruti un cerams, ka pievienosies arī jauni velobraucēji, jo velodiena, tā ir viena aktīva diena svaigā gaisā, kuras laikā var daudz ko jaunu uzzināt par mūsu novadu.
Paldies visiem velobrauciena dalībniekiem un nīkrācniecēm par ekstrēmo ekskursiju! Teksts- Aivita Emerberga
Foto- Ieva Benefelde, Alans Perševics, Aivita Emerberga
Saieta namā mums sagatavoti dažādi uzdevumi un pārbaudījumi, ar kuriem pa visiem kopā raiti tikām galā- bija gan jāsaliek puzle, gan jāuzmin datortermini. Nedaudz izmēģinājām spēkus trenažieru telpā un tad devāmies pa lauku ceļu vien vietējo dāmu zināmā virzienā. Kad bijām nobraukuši 4 km, velosipēdus atstājām pļavas malā, jo sākās nopietns pārgājiens divu stundu garumā. Šajās pāris stundās ar mazu maldīšanos nokļuvām pie dabas pieminekļa- Šķērveļa akmens, kura augstums ir 2,9 m, garums 5,1 m, platums 4,6 m. Teika stāsta, ka akmens tuvumā aprakti daudzi karā kritušie, bet zem akmens parakta naudas lāde. Naudas lādi neviens negrasījās meklēt, bet karavīru ķiveres fragmentus un lādiņus no otrā pasaules kara gan uzgājām.
Pa šo laiku bija mainījušies laika apstākļi, lietus sāka smidzināt bez apstājas, bet mums vēl bija jānokļūst līdz Zoslēnu gravai. Pie tās nokļūt nebija tik viegli, tomēr pēc ilgas kāpelēšanas tur beidzot nonācām. Zoslēnu atsegumi ir īpaša aizsargājama teritorija, kurā redzami balto kvarca smilšu un iesarkanā smilšakmens atsegumi. Redzējām vietu, kur satek divas mazas upītes Dzelda un Šķērvele, kuras tālāk savienojoties veido Šķērveli. Esam tik augstu, ka nevienam vien ienāk prātā redzēto salīdzināt ar Siguldu.
Noguruši, izbridušies bijām atpakaļ pie saviem velosipēdiem. Pie Nīkrāces pamatskolas bija dienas noslēguma daļa-pikniks, jo apetīte pēc tādām fiziskām aktivitātēm visiem bija lieliska. Ugunskurā apžāvējam samirkušās kājas un, lai arī lietus pieņēmās spēkā, sākām ceļu mājup. Kad esam galā, spidometrs rāda, ka kopā ar velosipēdiem esam pieveikuši 44 km, un kas zina, cik bijām nostaigājuši, brienot cauri mežam.
Tāds bija mūsu devītais velobrauciens. Nākamgad jauni maršruti un cerams, ka pievienosies arī jauni velobraucēji, jo velodiena, tā ir viena aktīva diena svaigā gaisā, kuras laikā var daudz ko jaunu uzzināt par mūsu novadu.
Paldies visiem velobrauciena dalībniekiem un nīkrācniecēm par ekstrēmo ekskursiju! Teksts- Aivita Emerberga
Foto- Ieva Benefelde, Alans Perševics, Aivita Emerberga