Rubrika “Esi viens no” ar Ievu Šperliņu

Rubrika “Esi viens no” ar Ievu Šperliņu

Skrundeniece Ieva Šperliņa ikdienā vada Skrundas kultūras nama vidējās paaudzes tautas deju kolektīvu “Laika Upe”. Viņas dzīves moto: “Es zinu un ticu, ka dzīvē viss ir iespējams. Pilnīgi viss, pat ja tas liekas kaut kas nereāls.”

“Dzimusi esmu Kuldīgā un bērnību esmu pavadījusi Skrundā. Lielu daļu bērnības pavadīju pie vecvecākiem Laidos. Kuldīgas novadā dzīvoju visu savu mūžu, ar izņēmumiem, kad studiju gados dzīvoju Rīgā, bet tāpat katru nedēļas nogali biju Skrundā, jo pati šeit dejoju deju kolektīvā, un vēlāk arī vadīju citu deju kolektīvu. Neskatoties uz to, ka esmu dzīvojusi gan Rīgā, gan trīs gadus Somijā, man ir izdevies pavadīt laiku Skrundā. Mīļākā vieta man ir pie vectēva laukos Laidos. Kad tur aizbraucu, tad prāts apklust, jo liekas, ka ir visas pasaules miers un nebeidzama daba. Vēl viena mīļa vieta man ir Ventas kalns. Tur man patīk aiziet uz tālāko soliņu pasēdēt un ļauties Ventas plūdumam. Tas ļoti nomierina. Dažreiz, ejot tur garām, gribas vienkārši piesēst kaut vai uz minūti. Skrunda ir mans miers un daba.”

Ģimene ir pamats

“Mēs neesam liela ģimene - man ir brālis, māsa, mamma un opis. Ilgus gadus esmu kopā ar savu draugu, un mums ir arī kaķis. Ģimene ir pamats, un vienmēr tie ir cilvēki pie kuriem atgriezties. Mēs esam daudz radi, tuvu pie septiņdesmit. Jau apmēram četrdesmit gadus ir tradīcija katru gadu visiem kopā satikties. Esam no Skrundas, Ventspils novada, Ādažiem, Ogres, Salacgrīvas un Preiļiem. Tos mēs saucam par salidojumiem. Ir bijuši gadi, kad dažādu apstākļu dēļ nesanāk tikties, taču pēdējos gadus pieturamies pie tradīcijas, ka obligāti katru gadu jātiekas. Šogad brauksim salidot pie Preiļu radiem.”

Hobijos rod spēku

“Visu manu dzīvi mans nr.1 hobijs ir bijis tautas dejas, un esmu ļoti priecīga, ka varu strādāt savā hobijā. Vēl jāmin pastaigas mežā un gar jūru. Pēdējos trīs gadus par sava veida hobiju varu saukt arī ceļošanu. Vismaz pāris reizes gadā mēģinu ceļot pa Eiropu un arī ārpus tās. Visi minētie hobiji dod sava veida meditācijas. Dejojot un vadot kolektīvu, esmu tik ļoti šajā brīdī, ka nekas cits vairs neeksistē. Ir tikai deja. Tāpat par pastaigu – tā dod gan fizisko labsajūtu, gan nomierina prātu. Ceļošana iedod jaunu skatu uz dzīvi. Ikdienā esam savā rutīnā, mājās, darbos un prātos. Izbraukšana citur ļoti atvieglo un ļauj paskatīties uz lietām citādāk. Ceļošana ir vislielākā bagātība, jo to nevar atņemt, un šīs siltās, skaistās atmiņas paliek vienmēr. Ceļošana ļauj arī novērtēt zemi vēl vairāk, jo šeit ir brīnumskaisti! Tam visam ir jāatrod laiks un spēks, pat ja ir slinkums, jo citādi nebūsim priecīgi un laimīgi.”

Dejo no piecu gadu vecuma

“Esmu ieguvusi bakalaura grādu Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā. Tā kā tautas dejas dejoju jau no piecu gadu vecuma, tad manī bija radusies sajūta, ka vēlētos  to  mācīties, un gribētu mācīt arī citiem. Kad mācījos vidusskolā, zināju, ka ir iespēja mācīties par deju skolotāju, bet 12.klases beigās nobijos un nebiju 100% pārliecināta, vai tiešām to gribu, tāpēc aizgāju studēt Latvijas Universitātē politologus. Paralēli tam turpināju dejot Rīgā. Pēc pirmā semestra studijās  bija skaidrs - es vēlos mācīties par deju skolotāju. Tā aizgāju no LU un gaidīju nākamo studiju gadu, kad varēšu iet uz iestājeksāmeniem JVLMA. Mans darbs šajā jomā sākās, kad studēju. Sākumā viens kolektīvs, nākamajā gadā vēl strādāju par deju skolotāju bērnudārzā Ogrē. Pēc studiju beigšanas atgriezos dzīvot Skrundā un nostrādāju gadu Saldus novadā, strādājot ar dažādiem deju kolektīviem gan kā vadītāja, gan kā repetitore. Pēc tam devos uz Somiju, taču kopš pagājušā gada esmu atpakaļ Skrundā, un vadu deju kolektīvu. Es ļoti lepojos ar saviem dejotājiem “Laika Upē.” Es uzticos savām sajūtām un arī pēc tām vados. Ja jūtu, ka šis būs labi priekš manis, tad to arī darīšu. Ja jūtu, ka kaut kur nevēlos iesaistīties, tad noteikti to nedarīšu. Šādi vados arī dzīvē saistībā ar cilvēkiem, notikumiem un tamlīdzīgi. Manas sajūtas ir mana iedvesma.”

Kādi ir mīļākie svētki?

“Tie ir Ziemassvētki,jo gada tumšākajā laikā šie svētki iedod mīļas, mājīgas, siltas sajūtas. Tie man asociējas ar kopā būšanu.”

Kas dod enerģiju?

“Enerģiju man dod svaigs gaiss, labs ēdiens, daba, kustība, meditācija un ceļošana.”

Kāds ir mīļākais ēdiens?

Itālijas picas un pastas.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauna?

“Neuztraukties tik daudz par sīkām un arī lielām lietām. Tvert dzīvi vieglāk. Arī turpmāk sev iesaku vēl vairāk izbaudīt laiku šeit.”