Rubrika “Esi viens no” ar Nelliju Kleinbergu
Skrundeniece Nellija Kleinberga ir Saldus Medicīnas centra valdes priekšsēdētāja. Viņu raksturo spēja mīlēt un svinēt dzīvi no visas sirds. Nellijas dzīves moto: “No mums paliks tik, cik pret tumsu spējam, gaismā sējam – savu!”
Stipri saknēs
“Dzimusi esmu Saldus slimnīcā, Lieldienu svētdienā, īsi pirms pusnakts. Esmu augusi sava tēva dzimtas mājās - Saldus novada, Zirņu pagasta, “Mazdūtēnos”. Šeit esmu vienmēr bijusi, esmu arī tagad, kad vien iespējams. Uzaugu kopā ar māsu Guntu un kaimiņu bērniem. Bērnudārzu neapmeklēju, jo man bija mīļas omītes un vecāki, kuri lasītprasmi un skaitļu pasaules gudrības prata iemācīt jau četru gadu vecumā. No 1984.gada esmu Skrundas pilsētas iedzīvotāja, jo sāku strādāt Skrundas kultūras namā. Man šī vieta ir mīļa jau no brīža, kad sāku iet skolā 1971. gadā, toreizējā Skrundas 1.vidusskolā. Mana ģimene nav liela, bet stipra savās saknēs un attiecībās ar radiem, draugiem. Mana mamma Aina ir dzimusi un augusi Raņķos, un ir mūsu “Mazdūtēnu” labais gariņš un dvēsele. Māsa Gunta ir atbalsts un spēka avots ikdienas darbos. Meita Līva ir mana lielākā bagātība. Mazdēls Haralds ir manas dzīves nozīmīgākais vīrietis. Vēl daudzi radi, draugi, kuri regulāri satiekas, lai būtu kopā gan prieka, gan skumju brīžos. Mūžam būšu pateicīga savam tētim Gunāram, omītēm un krustmātei, bet viņu vairs nav šai saulē.”
1.septembrī visa ģimene - tētis Gunārs, mamma Aina, māsa Gunta, Nellija.
Ar mammu 2023. gada pavasarī.
Turēt godā tradīcijas
“Manās dzimtas mājās vienmēr tika svinēti dažādi svētki, nerunājot pat par vārdu un dzimšanas dienu lustēm. No savas bērnības atceros, kā vecāki gatavojās ievziedu ballei pie Cieceres upes. Tā bija viņu draugu pirmā brīvdabas ballīte, kurā visi sapulcējās, lai pļavā pie upes svinētu dzīvi ar pašu dziedātām dziesmām, dančiem, joku stāstiem, saimnieču gatavotajiem virtuves meistarstiķiem. Galvenais šajā vakarā bija mans tētis, kura akordeona spēle bija aizrautīga, virtuoza un skaista. Kad skan dziesma “Sen tas bij pie Ventas ziedu laikā.”, mana atmiņa zīmē konkrētas bildītes ar bērna acīm ieraudzītas, austiņām saklausītas un sirsniņā izdzīvotas – būt kopā ar pieaugušajiem. Kā jau daudzās ģimenēs, tad arī mūsu dzimtā visi gaida Ziemassvētkus. Kad tētis vēl bija dzīvs, tad šajā vakarā ar zirgu kamanām apbraukājām kaimiņu mājas, lai kopā padziedātu un pasvinētu Ziemassvētkus, kurus svinēt oficiāli nebija atļauts. “Mazdūtēnos” mēs joprojām pulcējamies visi kopā, lai Ziemassvētkos novēlētu viens otram veselību, mieru, mīlestību. Mums vienmēr ir bagātīgi klāts galds, kura vidū būs īsts cūkas šnukurs ar pelēkajiem zirņiem un pupām. Naktī, kad virs galvas spoži spīd mēness un zvaigznes, tad vienmēr sūtu pateicības vārdus tiem, kuri man ir devuši šo fantastisko dāvanu – dzīvot ļoti interesantu, aizraujošu dzīvi.”
Lepoties ar vietējo
“Ar lielu prieku pavasaros, vasarās un rudeņos sēžu Skrundas muižas terasē un vēroju ievu ziedēšanu, Ventas tecējumu. Pastaigas gar upi, vienmēr ir relaksējošas un iedvesmojošas. Staigājot, bieži pārdomāju savas problēmas, un rodu risinājumu. Jebkura vieta pasaulē nozīmīga kļūst ar cilvēku klātbūtni un viņu dzīvi. Skrunda ir radoša vide ne tikai mākslinieciski ievirzītām, atpazīstamām personībām, bet arī vienkāršiem ļaudīm, kuri dzīvo un mīl šo vietu. Cilvēkiem, kuri rūpējās par tās skaistumu un attīstību. Es lepojos ar cilvēkiem, kuri ir darbīgi, atsaucīgi jaunām idejām un saprotoši ikdienā, kad kaut kas neizdodas kā iecerēts. Es lepojos ar cilvēkiem, kuri Skrundas vārdu daudzina ārpus mūsu novada. Es lepojos ar Skrundas un tās apkārtnes kultūras dzīves tradīcijām, vēsturisko mantojumu.”
Kopā ar mazdēlu Haraldu.
Mācīties un pilnveidot sevi
“Man ļoti patīk lasīt gudras, izzinošas grāmatas par ievērojamu cilvēku dzīvēm, darbiem. Brīvajā laikā ceļoju un krāju labas atmiņas. Kopā tas mani pilnveido kā radošu, darbīgu un azartisku personību. Esmu ieguvusi diplomu un Maģistra grādu kultūras darba specialitātēs - dramatiskā kolektīva vadītāja, svētku režisore, kā arī ieguvusi Maģistra grādu sabiedrības vadībā. Es vienmēr esmu vēlējusies būt noderīga gan dzīvei, gan sabiedrībai. Tieši tāpēc jau no skolas gadiem iesaistījos dažādu norišu, pasākumu organizēšanā, vadīšanā. Par to paldies sakāms daudziem tā laika Skrundas skolas skolotājiem. Kultūras darbos mani ievilka toreizējie kultūras vadības cilvēki - Skaidrīte Meļķe, Dace Reinkopa, Mārīte Tože, Silva Vītola. Studijām ekonomikas un vadības zinībās iedvesmu smēlu gan no sabiedriskās darbības kā pašvaldības deputāte, gan no daudziem ievērojamiem dažādu nozaru vadītājiem. Arī šobrīd man ir svarīgi mācīties un pilnveidot sevi. Par darbiem, kurus esmu paveikusi 2009.gadā saņēmu apbalvojumu no prezidenta Valda Zatlera rokām - Atzinības Krustu.”
Līgo dienā “Aizporos” kopā ar draudzeni Daci Reinkopu.
Kad svētku režisores darbs vēl bija ikdiena.
Mīļākie svētki?
“Dzimšanas dienas, Ziemassvētki un Skrundas svētki.”
Kāds ir mīļākais ēdiens?
“Es neesmu izvēlīga ēdienos, bet visgaršīgākie ir mammas un māsas gatavotie ēdieni. Nav svarīgi kuri, bet svarīgi, ka varam tos baudīt kopā.”
“Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauna?”
Ja man atkal būtu 18 gadi, tad es sev atkārtotu vārdus, kurus kādreiz man teica tētis: “Ej, dari, bet atceries, ka par visu, ko sadarīsi būs jāatbild tev pašai." Un es eju, un es daru."
Mani “tautas “svētki ir dzimšanas diena, kas nemainīgi puķaina ir jau vairākus gadus.